Kā jau paskaidroju, smēķētāji domā, ka smēķē prieka pēc, lai atslābinātos vai uzmundrinātu sevi. Īstenībā tie ir tikai māni. Patiesais iemesls ir vēlme atvieglot "atradināšanās" periodu.
Iesākumā tas ir mūsu palīginstruments. Mēs to varam sabiedrībā izmantot vai neizmantot. Lai gan baisā ķēde jau ir sākusies. Mūsu zemapziņa iemācās, ka noteiktā laikā izsmēķēta cigarete mēdz būt patīkama.
Jo atkarīgāki kļūstam, jo lielāka kļūst vajadzība remdēt tukšumu, cigarete mūs nomāc aizvien vairāk, un mēs aizvien vairāk esam pārliecināti par pretējo. Tas notiek tik lēni un pakāpeniski, ka to grūti pamanīt. Katru dienu mēs jūtamies tāpat kā iepriekšējā dienā. Daudzi smēķētāji neaptver, ka ir atkarīgi, līdz mēģina pārtraukt, un pat tad daudzi to neatzīst. Daži īpaši "uzticīgie" visu mūžu patur galvu smiltīs, mēģinot pārliecināt sevi un pārējos, ka izbauda smēķēšanu.
Ar simtiem pusaudžu man bijusi šāda saruna.
Es: - Aptver, ka nikotīns ir narkotika un vienīgais iemesls, kāpēc tu smēķē, ir tas, ka esi atkarīgs.
Pusaudzis: - Muļķības! Man tas patīk; ja tā nebūtu, es pārtrauktu.
Es: - Pārtrauc uz nedēļu, lai pierādītu, ka vari, ja gribi.
Pusaudzis: - Nav vajadzības. Man tas patīk. Ja es gribētu, pārtrauktu.
Es: - Tikai pārtrauc uz nedēļu, lai pierādītu sev, ka neesi atkarīgs.
Pusaudzis: - Kāpēc? Man tas patīk.
Kā jau minēju, smēķētāji mēdz remdēt diskomfortu, kad izjūt stresu, garlaicību, cenšas koncentrēties vai atslābināties. Par to runāšu nākamajās nodaļās.
